Mēs dzīvojam mazītiņā dzīvoklītī, kurš atrodas daudzstāvu ēku kompleksā un kur pajumti radušas daudzas vidusmēra ģimenes. Taču Felis Domestica dzimtas īpatņi, kuri iecienījuši šo mūsu kompleksu, iespējams, skaita ziņā pat pārsniedz Homo Sapiens pārstāvjus. Šie četrkājainie pūkaiņi ar ķepās paslēptajiem nagiem izgriež pogas saviem savvaļas radiem – lauvām, tīģeriem, lūšiem un ocelotiem, jo savā teritorijā nebaidās ne no viena paša. Lai gan visus manāmi uztrauc pieaugošais sīksto ķepaiņu skaits, tomēr daudziem šī situācija šķiet traģikomiska.

Mūsu ielas kaķi ļoti stingri ievēro savu rajonu. Pirmā, otrā un trešā stāva peļu junkuri dzīvojas tikai pa saviem stāviem, ja neskaita reizes, kad tie izsalkuma dēļ apseko virtuves, kuras diemžēl atrodas ārpus to ietekmes zonas. Terasi ieņēmuši jaunuļi, kā arī šad tad to mēdz izmantot arī senās Siāmas pūkainie aristokrāti, lai palaizītu savu kažociņu un pasauļotos. Daži minči omulīgai snaudai uzmeklē tādus nomaļus un šķietami nepieejamus kaktiņus kā naktssarga kambarītis, kura pilntiesīgais saimnieks saldi šņāc kā tāds incis. Dievs apveltījis kaķus ar divām varenām balss iekārtām – viena no tām paredzēta murrāšanai, bet otra ņaudēšanai, turklāt daži kaķu soprāni īpašās reizēs ar saviem naksnīgajiem koncertiem spēj atturēt no aizmigšanas visus mūsu apkaimes iemītniekus.

Daži no šejieniešiem klīrībā varētu spēkoties ar Runci Zābakos, tāpēc ir diezgan neapmierināti par situācijām, kad pelēkie minkāni atstāj kādu šmuci. Tie, kuri raksturā nikni kā vanagi, ir pārliecināti, ka pūkaiņi jāpatriec no šejienes tā, lai neviens mincis pakaļ neņaudētu. Savukārt tie, kuri lēnprātīgi kā dūjas, vēlas tomēr nogaidīt un paskatīties, kā astes rādīs. Galu galā kaķis kaķim acīs nespļaus!

Mēs dzīvojam vienā no šaurajiem dzīvoklīšiem daudzstāvu māju kompleksā, kurā mitinās vairākas vidusšķiras ģimenes. Bet šķiet, ka Homo sapiens pārstāvjus skaitā krietni pārspēj Felis domestica dzimtas locekļi, kas uzlikuši mūsu kompleksam savu ķetnu – tāpēc ka šie ar izlaižamiem nagiem apveltītie četrkājaiņi, kas var lepoties ar tādiem ārpilsētas radiniekiem kā lauvas, tīģeri, lūši un leopardi, nebīstas ne no viena mūsu apkārtnē. Aizvien augošā deviņām dzīvībām apveltīto skrāpētāju populācija visiem ik pa laikam liek aiz uztraukumiem ieraut baldriānus, bet daudziem sagādā arī jautrus brīžus, kas liek aizmirst ikdienas grūtumus.

Šie mūsu ielas kaķi ir sadalījuši teritoriju stingri norobežotās zonās. Pirmā, otrā un trešā stāva peļu junkuri uzturas tikai savā stāvā, ja vien izsalkums tos nedzen pāri novilktajām robežām sirojumos uz virtuvi. Terase ir paredzēta tikai jaunuļiem, bet dažkārt to izmanto arī aristokrāti no izbijušās Siāmas, lai kārtīgi izlaizītu kažoku un pasauļotos. Daži runči atrod omulīgus stūrīšus, kur iemurrāties miegā, pat vietās, kas ir tik šauras kā peles ala, piemēram, sarga būdiņā, laiku pa laikam pārsteigdami veco zēnu saldi snaužam. Dievs ir dāvājis šiem kaķiem divas balsis – vienu murrāšanai un otru ņaudēšanai, un pāris ūsaino soprānu mūsu apkaimē ar saviem naksnīgajiem svētku brīžu kora uznācieniem saceļ kājās visu rajonu.

Daži iedzīvotāji, kam kārtība ir tikpat svēta kā kaķim pēcpusdienas nomiedzis, kļūst itin neapmierināti par pelēču radīto jucekli. Iedzīvotāji ir sadalījušies kaujinieciskos ērgļos, kas ķērc, ka šie kaķi būtu jāizsvēpē ar kaķeņu šāvieniem, un biklos cālēnos, kas čiepst, ka būtu jāpaskatās, vai tā kaķu jezga pati nenorimst. Nu, mums nav ne jausmas, kuram tad galu galā nāksies izstrēbt to spalvaino putru!

Mēs dzīvojam vienā no mazajiem dzīvokļiem daudzstāvu ēku kompleksā, kas sniedz pajumti vairākām vidusšķiras ģimenēm. Bet Felis Domestica dzimtas pārstāvji, kuri ir iecienījuši mūsu kompleksu, varētu būt daudz vairāk nekā Homo Sapiens pārstāvju.
Jo šie četrkājainie ar ievelkamiem nagiem, kuri pat ir lepni pret savas valsts brālēniem - Lauvām, Tīģeriem, Lūšiem un Ocelotiem, nenoviena nebaidās mūsu apkārtnē. Pieaugošā kaķu populācija ar deviņām dzīvībām nagos, satrauc visus, bet daudziem sniedz komisku atvieglojumu.

Šie kaķi, mūsu avēnijā strikti ievēro savas robežas attiecībā uz teritoriju.Pirmā, stāva otrā un trešā, stāva peļuki pārsvarā grīdās dzīvojas izņemot, kad izsalkušas pāri kontroles līnijām iebrūk un pa virtuvēm siro. Terase ir ekskluzīvi paredzēta tikai jauniešiem, un reizēm to izmantoja aristokrāti lidz tam kamēr tagad Siams ķermeņa laizīšanai un sauļojoties. Daži no runčiem atrod mājīgus stūrus murrājošam miegam, vietās kur pat kaķis nevar iešūpoties, kā piemēram, sarga kajītē, kur iespējams viņu atrada, kad nabags snauduļoja.Dievs ir apveltījis šos kaķus ar divām balsīm, no kurām viena ir paredzēta murrāšanai, bet otra - ņaudēšanai, un daži no mūsu kaķu soprāniem īpašās reizēs ,neļauj visiem iedzīvotājiem, iemigt ar saviem nakts orķestriem.

Daži no iedzīvotājiem, kuri vēlas būt tīri kā kaķi patversmē, kļūst aizkaitināti, kad šie pelēkie kaķi sabojā viņu mantas.Daži vanagi no iedzīvotājiem stingri uzskata, ka no šiem kaķiem ir jāatbrīvojas aiz astes un maisā ar cilpu. Bet baloži ir neizlēmīgi un gaida,lai redzētu uz kuru pusi kaķis leks. Pat, mēs vēl nezinām, kurš tiks aicināts 'zvanīt kaķim'!