ProZ.com translation contests »
27th translation contest: "Stories about nature" » English to Latvian » Entry by ZandaB


Source text in English

Translation by ZandaB (#33701) — Winner

We live in one of the tiny apartments in a multi-storeyed building complex that provides shelter to a number of middle-class families. But, the members of the family Felis Domestica who have taken a fancy to our complex might very well outnumber the members of Homo Sapiens. Because these quadrupeds with retractable claws, who can boast of their country cousins- Lions, Tigers, Lynxes, and Ocelots fear no one in our vicinity. The increasing feline population possessing nine lives up their claws bothers everyone but provides comic relief to many.

These cats in our avenue have their own strict demarcations about territory. The ground floor, first and second-floor mousers keep to their floors except for hungry forays into the kitchens across the lines of control. The terrace is exclusively reserved for the young ones and occasionally used by the aristocrats from the erstwhile Siam for body lickings and sunbaths. Some of the tomcats find cozy corners for a purring sleep in places where there isn’t room to swing a cat in, such as the watchman’s cabin, where they might have found the poor fellow catnapping. God has gifted these cats with two voice boxes one for purring and another for meowing and a few of the feline sopranos in our locality keep all the residents awake with their nocturnal orchestras on special occasions.

Some of the residents who wish to be clean as a cat in pattens get irritated when these grey cats mess up their things. The hawks among the residents strongly feel that these cats should be driven out with a cat o’nine tails. But the doves are undecided waiting to see which way the cat jumps. Well, we don’t know who will be called to bell the cat!
Mēs dzīvojam mazītiņā dzīvoklītī, kurš atrodas daudzstāvu ēku kompleksā un kur pajumti radušas daudzas vidusmēra ģimenes. Taču Felis Domestica dzimtas īpatņi, kuri iecienījuši šo mūsu kompleksu, iespējams, skaita ziņā pat pārsniedz Homo Sapiens pārstāvjus. Šie četrkājainie pūkaiņi ar ķepās paslēptajiem nagiem izgriež pogas saviem savvaļas radiem – lauvām, tīģeriem, lūšiem un ocelotiem, jo savā teritorijā nebaidās ne no viena paša. Lai gan visus manāmi uztrauc pieaugošais sīksto ķepaiņu skaits, tomēr daudziem šī situācija šķiet traģikomiska.

Mūsu ielas kaķi ļoti stingri ievēro savu rajonu. Pirmā, otrā un trešā stāva peļu junkuri dzīvojas tikai pa saviem stāviem, ja neskaita reizes, kad tie izsalkuma dēļ apseko virtuves, kuras diemžēl atrodas ārpus to ietekmes zonas. Terasi ieņēmuši jaunuļi, kā arī šad tad to mēdz izmantot arī senās Siāmas pūkainie aristokrāti, lai palaizītu savu kažociņu un pasauļotos. Daži minči omulīgai snaudai uzmeklē tādus nomaļus un šķietami nepieejamus kaktiņus kā naktssarga kambarītis, kura pilntiesīgais saimnieks saldi šņāc kā tāds incis. Dievs apveltījis kaķus ar divām varenām balss iekārtām – viena no tām paredzēta murrāšanai, bet otra ņaudēšanai, turklāt daži kaķu soprāni īpašās reizēs ar saviem naksnīgajiem koncertiem spēj atturēt no aizmigšanas visus mūsu apkaimes iemītniekus.

Daži no šejieniešiem klīrībā varētu spēkoties ar Runci Zābakos, tāpēc ir diezgan neapmierināti par situācijām, kad pelēkie minkāni atstāj kādu šmuci. Tie, kuri raksturā nikni kā vanagi, ir pārliecināti, ka pūkaiņi jāpatriec no šejienes tā, lai neviens mincis pakaļ neņaudētu. Savukārt tie, kuri lēnprātīgi kā dūjas, vēlas tomēr nogaidīt un paskatīties, kā astes rādīs. Galu galā kaķis kaķim acīs nespļaus!


Discuss this entry